Matu pieaudzēšana nav nekas jauns. To vēsture meklējama Senajā Ēģiptē, kur bagātas sievietes kā sava statusa simbolu nēsāja verdzenēm nogrieztos matus. Taču nekad agrāk pieaudzētie mati un parūkas nav bijušas tik izplatītas un akceptētas, kā tagad. Tās ir kļuvušas par normu – ikdienas preci, kas pieejama katrā frizieru salonā.
Taču par to, no kurienes nākuši pieaudzēšanai izmantotie mati, īpaši nerunā. Kāpēc? Jo nozares aizkulises ir aizplīvurotas un neskaidras, un šajā nozarē trūkst jebkāda veida kontroles. Matu bizness ir neiedomājami korumpēts, un par matu īsteno izcelsmi ir praktiski neiespējami pārliecināties.
Vairums matu nāk no Āzijas, kā arī no lielajām Dienvidamerikas valstīm, Krievijas un nabadzīgākajām bijušajām PSRS valstīm. Principā tie ir reģioni, kur valda liela nabadzība, un sievietes ir īpaši pakļautas vardarbības un izspiešanas riskam.
Lielākoties matu pieaudzēšanā iesaka izvēlēties cilvēku matus, nevis sintētiku, jo dabīgie mati labāk izskatās, ir ērtāki, un no tiem vieglāk veidot frizūras. Līdz ar to aiz katras vēlmes pieaudzēt matus ir kādas sievietes izvēle no tiem atteikties. Taču iemesli, kāpēc pieņemta šāda izvēle, var būt ārkārtīgi skumji.
Sievietes, kas nolēmušas pārdot savu pēdējo rotu un bieži vien arī pašlepnumu – to dara vienīgi tāpēc, lai nopirktu savai ģimenei ēdienu un varētu sev atļauties kaut nedaudz labāku dzīvi. Zināms, ka garu matu izaudzēšanai paiet vairāki gadi. Ja tu par 40 cm garām cirtām samaksā pāris simtus eiro, tad sievietes, no kurām šie mati nākuši, saņem vien 2-3 eiro, labākajā gadījumā 20-30 eiro.
Dažreiz par matiem netiek samaksāts vispār. Piemēram, Indijā bijuši gadījumi, kad vīri piespieduši savas sievas atteikties no matiem un naudu paņēmuši sev. Mazākie bērni tiek atstāti bez matiem un ar pliku galvu, pievilināšanā izmantojot lētas rotaļlietas.
No Indijas nāk mati, par kuru tālāko likteni to īpašniekam nav ne mazākās jausmas. Liela daļa no Indijas nākušo matu tiek nogriezti reliģiska rituāla laikā. Upurētājs pretī lūdz bērnu, slima radinieka izveseļošanos, labu ražu vai ko līdzīgu. Tempļa pārvaldnieki matus savāc un pārdod tos tālāk uzpircējiem. Ir grūti noticēt, ka tas jebkādā veidā palīdz piepildīt izteiktās lūgšanas.
Šos matus lielākoties pārdod ar marķējumu “tempļa mati”, kas nozīmē, ka tie ziedoti bez atlīdzības. Teorētiski tempļiem par šādā veidā iegūto naudu vajadzētu attīstīt vietējo medicīnas un izglītības sistēmu, kā arī citas atbalsta struktūras. To, cik daudz naudas šiem mērķiem patiesībā nonāk, ir grūti kontrolēt.
Vēl sarežģītāka situācija ir Ķīnā, kas pašreiz ir pasaulē lielākais matu eksportētājs, taču vienlaikus tam ir visnecaurspīdīgākā rūpniecība. Piemēram, Ķīna no Indijas masveidā importē t.s. mirušos matus, kas ir izkrituši, savākti no matu sukām, saslaucīti no frizieru salonu grīdām vai izsijāti no kanalizācijas. Jā, tu izlasīji pareizi – kanalizācijas!
Šie mirušie mati tiek atšķetināti, attīrīti, apstrādāti ar ķimikālijām un silikonu, lai būtu mirdzoši, un pirms pieaudzējamo matu izveides reizēm tiek sajaukti pat ar dzīvnieku apmatojumu. Ķīnā ražotos matus bieži vien marķē kā “Brazīlijas vai Krievijas mati”, taču labāk būt skeptiskam – īpaši tad, ja pieaudzējamie mati viegli smaržo pēc skābes vai silikona.
Ja šķiet, ka kanalizācijas mati ir kas drausmīgs, tad patiesībā tas nav pats trakākais veids, kā tiek iegūti materiāli matu pieaudzēšanai. Tā kā matu izcelsme teju vienmēr ir neskaidra, šajā biznesā nonāk arī mati, kas iegūti vardarbīgā ceļā jeb nogriezti pret sievietes gribu.
Indijā, piemēram, tiek ziņots par bandām, kas nodarbojas ar sieviešu matu zagšanu. Sieviete tiek ar fizisku spēku turēta, kamēr viņai tiek nodzīti mati. Arī Venecuēlā, Dienvidāfrikā, Ukrainā un Mjanmā sievietes spiestas atteikties no saviem matiem, jo viņām tiek piedraudēts ar nazi.
No Maskavas cietuma noplūdusi informācija, ka cietuma apsargi piespiež sievietes nodzīt matus. Krievijas kontrolē esošajā Krimas pussalā dzirdēti gadījumi, ka Krievijas karaspēka virsnieki, kā papildus arodu, piekopj frizieru darbu… Šī informācija paver pavisam citu skatu uz mūsu frizieru tik ļoti iecienītajiem slāvu matiem.
Taču šajā visā nozarē patiesībā nav nekā jauna. Mati allaž ir bijuši statusa simbols, kas pieejams vien augstākajām aprindām. Vienīgi veids, kādā mati sasniedz valkātāju, ir garāks – no donora uzpircējam, tad matu māklerim, tad rūpnīcā un beigās salonā. Jo vairāk starpnieku, jo lielāka iespēja, ka kāds krāpsies. Tāpat šaubas ir par to matu izcelsmi, kas tiek tirgoti par lētu naudu. Šādu matu nēsāšana nav nekāds noziegums, taču allaž vērts padomāt, vai vēlies šādus matus uz cita cilvēka cieņas rēķina.
